“Ja mums ilgāku laiku nav sanācis strādāt slimnīcā, uzreiz skan: “Kur bijāt pazudušas? Mēs jūs tā gaidām!” Ir ļoti mīļi to dzirdēt,” atzīst Jeļena Aleksandrova jeb Dr. Pepī. Viņa jau devīto gadu ir Liepājas reģionālās slimnīcas dakteris klauns.

Kā sākās darbs Liepājā?

Dakteri klauni no mana kursa bija pirmie, kuri sāka strādāt Liepājas slimnīcā. Mēs bijām pirmatklājējas. Tolaik arī dažas citas reģionu slimnīcas pievienojās. Sākumā bija daudz jāstāsta, kas ir dakteri klauni, tolaik šī profesija nebija tik populāra kā pašlaik.

Esmu no Saldus, bet uzreiz biju gatava strādāt Liepājā. Liepāja man ir ļoti mīļa, sirdij tuva, un tur ir jūra. Bieži vien apvienoju darbu slimnīcā ar pastaigām gar jūru. Tagad Liepāja ir mana klauna mājas.

Ar automašīnu braucot, man ceļā paiet stunda un 40 minūtes. Ja mani ved vīrs, viņš brauc veiklāk, laiks īsāks. Sākumā gan bija citādi – kursēju ar autobusu. Braucu līdz Skrundai, tur dzīvoja Rudīte, vēl viens dakteris klauns. Tālāk abas braucām ar viņas mašīnu. Menedžējām visādi. Bija feini, ka to ceļu varējām dalīt, iznāca īsts ceļojums, piedzīvojums. Bija laiks izrunāties, pārrunāt visu. Tolaik klaunos strādāja arī Ance no Aizputes, viņa bija pārī kopā ar Lindu.

Man joprojām patīk šis ilgais ceļš līdz klauniem. Tas palīdz atslēgties no sava pamatdarba, no bērnudārza ikdienas. Tad – hops! – jau esmu klaunos. Ja klaunu maiņas laikā gadās kāds emocionāli grūtāks brīdis, braucot mājās to izstāstu vīram. Norunāju nost, visu atstāju ceļam.

Taču pārsvarā pēc klaunu maiņas man ir tie spārni. Prieks. Vieglums. Esmu metru virs zemes. Daudzi nesaprot: kā, satiec slimus bērniņus, bet esi sajūsmā?! To grūti izstāstīt. Kad esmu klaunā, viss pazūd, ir viegli un interesanti.

Kā dakterus klaunus uztver slimnīcas personāls?

Sākumā diezgan atturīgi, taču ne noraidoši. Viņi skatījās, kā mēs strādājām, kādi esam. Lēnu garu, soli pa solītim, ar jokiem un smaidiem pamazām iekarojām uzticību. Tagad mūs ļoti gaida, attieksme pret mums ir īpaši labvēlīga. Ja kādu laiku nesanāk būt, tad māsas un citi uzreiz vaicā, kur bijām pazudušas, teic, ka mūs gaida. Tas tiešām ir mīļi.

Mums ir ļoti labas attiecības ar virsmāsu Gundegu. Mēs vienmēr pajautājam, kur drīkst iet. Mēs zinām visu, ko drīkst, ko ne, un to ievērojam. Zinām, ka māsām nepatīk, ja nodaļā ir skaļi. Viņas vēlas, lai spēles notiktu palātās, ne koridoros. To visu respektējam. Kafiju ar personālu nedzeram, un tas arī nav vajadzīgs. Turklāt esam kurzemnieki, tātad diezgan atturīgi.

Ir kāda daktere, kura vienmēr priecājas, mūs redzot, jaušams, ka viņai ļoti patīk tas, ko darām. Reiz viņa smaidot teica: vai tiešām mūsu bērniem jāsaslimst, lai jūs satiktu…

Ir mediķi, kuri vieglumu no klaunu spēlēm paņem arī savā arsenālā. Kāda māsu palīdze pati ir kā klauniņš, viņas mīmika un žesti ir īpaši. Turklāt mēs redzam, cik lieliski viņa māk sadarboties ar bērniem.

Vai klauna darbs reģiona slimnīcā ir citāds?

Protams, ka ir atšķirības no lielās Rīgas slimnīcas. Liepājas bērnu slimību nodaļa ir neliela, bērnu mazāk. Tādēļ mēs ejam katrā palātā un katrā veidojam spēles. Liepājā pašlaik klaunojos kopā ar Dr. Pindu (LindaSkranda), viņai izdodas labāks kontakts ar pusaudžiem, man – ar mazajiem. Man ļoti patīk darboties ar mazulīšiem. Saprotu jau, ka klauna spēli, to vieglumu vairāk vajag mammai, bet mazie jauki skatās platām acīm un smaida vai māj ar rociņu.

Kad bērnu ir maz, ejam pie pieaugušajiem – uzņemšanas, rehabilitācijas, onkoloģijas vai paliatīvajā nodaļā. Tur dakteriem klauniem jāstrādā nedaudz citādi, to mēs vēl mācāmies.

Izstāsti, lūdzu, kādus zīmīgus gadījumus no dakteru klaunu ikdienas Liepājā!


Man prātā nepaliek tie spilgtie stāsti. Jo visu, kas noticis slimnīcā, atstāju tur. Izdzīvoju no sirds un atstāju.Reiz bija klaunu maiņa, par kuru smejot teicām, ka to nostrādājām nevis mēs, Pepī un Pindu, bet vērsītis Žoržiks, mana zeķu lelle. Žoržiks ir īpaši mīļš, jo viņu savulaik darināja mana bērnudārza lielās grupas bērni. Šai zeķu lellei ir sava aura, savs siltums.

Kad to izmantojam? Ja bērns baiļojas, ir nedrošs vai cita iemesla dēļ neiet uz tiešu kontaktu ar dakteriem klauniem, tad ņemu talkā Žoržiku, darbojamies ar viņa palīdzību. Bērni ar lelli labprāt spēlējas.

Reiz bija aizkustinoša tikšanās, kas gan tieši nebija saistīta ar klaunu darbošanos. Ienācām palātā un uzreiz pamanījām, ka bērna mamma uz mums skatās tā ļoti īpaši. Viņas skatiens ir pilns pārsteiguma, bet vienlaikus tajā ir pateicība un mīļums. Acīs mirdz asaras.

Sākumā nesapratām, kāpēc šāda reakcija. Tad ieraudzījām grāmatu, ko viņa lasa – “Dakteru Klaunu brīnumainās spēles”. Tā ir dakteru klaunu skolotāja Igora Narovska grāmata, stāsti par to, kā slimnīcā darbojas klauni. Viņa to aizrautīgi lasīja un no sirds pārdzīvoja līdzi stāstiem, un tieši tad ienācām mēs. Tas bija īpaša aizkustinājuma pilns mirklis.

Reizēm man gribas definēt to, ko darām, meklēju visprecīzāko nosaukumu. Vārds “darbs” šķiet pārāk raupjš dakteru klaunu profesijai. Misija ir pārlieku augsts plaukts. Arī kalpošana neder. Pagaidām definīciju neesmu atradusi, bet galvenais jau nav vārds, bet sajūtas. Tas, kas paliek sirsniņā.