“Dakteri klauni ir īstas nulles, dumjāki par ikvienu. Taču viņu aplamnieku daba ļauj ikvienam citam piepeši kļūt attapīgam un gudram” stāsta Dr. Rice jeb Ilze Sirmā

Šodien esmu klaunu pārī kopā ar šarmanto Dr. Aizmāršu (Elīze Šulte ). Nodaļas gaitenī radām deju soli, un tādā garā arī dejojam tālāk. Ir vakara pustumsa. Palātas durvis plaši atvērtas, gultā guļ pusaudze. Iedejojam palātā un dejojam tik tālāk, līdz atduramies pret sienu. Ko tagad? Vēršamies pēc padoma pie pusaudzes. Viņa tikai parausta plecus.

Tad jautāju Dr. Aizmāršai: “Ko tagad?”, bet viņa, protams, ir aizmirsusi. Mūs ir piemeklējis pilnīgs apmulsums!

Atkal vēršamies pie pusaudzes: “Kur? Kur ir izeja no šīs palātas?” Meitene jau ir piecēlusies gultā sēdus un vērīgi skatās uz mums. Pār pleciem krīt gari tumši mati. Viņa parausta plecus un noplāta rokas, bet neko nesaka. Ahā! Spēles noteikumi ir tapuši – dakteri klauni nevarēs iziet ārā no palātas, kamēr meitene mums neatklās, kur tad ir izeja. Kontrole ir viņas rokās, mēs esam viņas varā.

Turpmākie notikumi palātā risinās aktīvi, un visbeidzot noved pie tā, ka mēs sākam dīvaini sarunāties – it kā mums nebūtu zobu. Tas arī pašām šķiet traki smieklīgi, un tas vienlaikus ir grūti, jo emocijas ir tā uzkurinātas, ka jāuzmanās neizkrist no klauna tēla.

Mēs darām visu, jau uz izmisuma robežas, lai pusaudze beidzot mums pateiktu, kur ir izeja, lai mēs beidzot tiktu ārā. Taču viņa ir acīmredzamā sajūsmā par varu, kas viņai ir tikusi. Meitene staro pustumšajā palātā!

Tad viņa apvelk lūpas ap zobiem, lai tos nevarētu redzēt, izstiepj pirkstu uz palātas durvju pusi un super smieklīgā balsī saka: “Tā ir izeja!” Fuuuh, esam tik pateicīgas par palīdzību, izrādām to visādos veidos, pirms vēl atstājam liktenīgo palātu.

🔴 Slimnīcas vidē bērns zaudē kontroli pār to, kas ar viņu notiek. Tad nāk dakteri klauni un kaut uz brīdi atdod bērnam pārliecību par spēju būt savas dzīves noteicējam. Turklāt bērns var pat kļūt par atbalstu citiem, par lielisku un kompetentu palīgu aplamniekiem dakteriem klauniem.