“Būt par medicīnisko klaunu nozīmē būt gatavam reaģēt sekundes simtdaļā. Slimnīcas ikdienā situācijas mainās strauji – no klusa miera līdz pēkšņam satraukumam.” stāsta dakteris klauns Jānis Taukulis jeb Dr.Vilnis Zeķītis.

Šis ir stāsts no Neatliekamās medicīnas centra (NMC), kur mēs ar kolēģi Ivetu Brūveri jeb Dr. Bruvī pieredzam, kā maza spēle palīdz pārvarēt lielas bailes.

Mūsu maiņa sākas kā ierasts – vispirms sarunas ar medpersonālu, lai noskaidrotu, kur šodien esam visvairāk gaidīti. Tad dodamies savā klaunu ceļā.

Ejot garām kādai palātai, mūsu skatiens apstājas pie maza zēna (apmēram divus gadus vecs). Viņš ir satraukts un raud, turpat blakus māsiņa gatavojas darbam. Mēs saprotam – šis ir mūsu brīdis.

Sākumā puika mūs sev klāt nelaiž, tāpēc nākas meklēt “atslēdziņu”. Man kabatā ir pavisam vienkāršs plastmasas maisiņa gabaliņš. Es to palaižu gaisā, un tas laideni lidinās, bet tad uzpūšu un – plēvīte sāk gaisā virpuļot. Tas ir pirmais “klikšķis” – raudāšana norimst. Mazās acis sāk sekot līdzi kustībai.

Mēs ar Bruvī sākam dungot un veidot smieklīgas skaņas, pamazām arvien vairāk nākot iekšā palātā, tomēr joprojām turot distanci. Tad es lieku lietā pīkstuli, kas slēpjas manā kabatā. Mēs ar Bruvī cītīgi cenšamies sameklēt, no kurienes nāk šī skaņa. Puika sāk saldi smieties. Kad pīkstulis sāk skanēt bez apstājas, no manas kabatas izlien “pirkstiņkājas” un sāk puiku kutināt. Spēle ir mūs pilnībā savienojusi!

Taču tad seko kulminācija – zēnam jādodas uz procedūru telpu, lai sašūtu pārsisto galvu. Medpersonāls mūs aicina līdzi. Kamēr ejam pa gaiteni, mēs turpinām spēli, un viņš pat aizmirst par savu sāpi. Bet, nonākot procedūru telpā, bailes atgriežas ar jaunu spēku – sākas asaras un histērija.

Šādos brīžos klaunam jādarbojas kā prasmīgam režisoram – nepārtraukti jāmaina “scenārijs”, lai noturētu bērna uzmanību. Vispirms iedodu pīkstuli viņam rokās, lai viņš pats to spiež. Kad zēna uzmanība atslābst, atkal izmantoju maisiņu – tā mierīgā lidināšanās palīdz uz mirkli nomierināties.

Kad arī tas kļūst ierasts, mēs sākam veidot dīvainas, negaidītas skaņas, un tad es skaļi – blīkš! – sasitu kājas pret zemi.

Visbeidzot mēs ar Bruvī sākam dziedāt – klusu un mierīgi: apaļš ābols bumbierim cep čības… Zēns ieklausās, pierimst, un – tajā brīdī procedūra jau ir beigusies! Šuve ir uzlikta, un lielās bailes izdziedātas.

Šis gadījums spilgti parāda vienu no galvenajām medicīniskās klaunādes tehnikām – uzmanības novēršana. Bērna pasaulē bailes mēdz aizpildīt visu telpu, un sāpīgas procedūras laikā viņa uzmanība pilnībā sastingst uz to, kas biedē.

Klauna uzdevums ir šo baiļu pilno telpu aizpildīt ar ko citu. Šajā reizē mēs darbojāmies cikliski: no skaļāka pīkstiena līdz mierīgai dziesmai, visu laiku mainot stimulus, lai bērna prāts nepaspēj atgriezties pie bailēm. Mēs nevaram apsolīt bērnam, ka nesāpēs, bet mēs varam radīt drošu “burbuli”, kurā dziesma un smiekli ir svarīgāki par apkārt notiekošo. Tādējādi bērns negūst traumu no pārdzīvotā, bet mediķiem rodas iespēja mierīgi paveikt savu darbu.

Palīdzi Dakterim Klaunam būt tur, kur viņu gaida – pie bērniem slimnīcās. Tavs regulārais ziedojums palīdz ienest smaidus, vieglumu un prieku vietās, kur tie visvairāk nepieciešami. Pieslēdz regulāro maksājumu mūsu mājaslapā: https://www.drklauns.lv/donate/ un palīdzi priekam būt klāt īstajā brīdī.